Martā Padures muiža atdzīvojās īpašā ritmā. Kā sieviete, kas no rīta pie spoguļa izvēlas rotas dienai — arī mēs katru nedēļu pievienojām kādu akcentu, kādu pārdomātu uzlabojumu, kas padarīs viesu pieredzi vēl harmoniskāku un ērtāku. Labiekārtošanas darbi turpinās — ar mīlestību, bez steigas, kā dārza dobe, kuru kopt ar mieru.
8. martā mūsu durvis vēra īpaši sirsnīgi viesi. Viņu vakars noslēdzās ar fotosesiju, kuras laikā muižas gaisma, detaļas un klusums saplūda ar viņu stilu un prieku. Šajās fotogrāfijās palika daļiņa mūsu mājas — un nedaudz arī viņu.
Skolēnu brīvdienas šogad atkal kļuva par ģimenes svētkiem — jau trešo gadu viena un tā pati ģimene izvēlējās muižu kā savu atpūtas ligzdu. Ar bērnu smiekliem, mierīgām maltītēm, nesteidzīgām sarunām un vakariem, kas pieder tikai viņiem. Muiža ir ideāli piemērota ģimenēm — tās mērogs un klusums ļauj būt kopā, bet vienlaikus arī atvilkt elpu.
Vēl viena nedēļas nogale atnāca ar svešvalodu smiekliem un poļu dzimšanas dienas svinībām. Tā bija dzirkstoša diena — mūzika, svētku galds un siltums, ko nevar iztulkot, tikai sajust.
Pēc tam, kā pavasara vēsma, ieradās Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras mantojuma pārvaldības un komunikācijas maģistri. Viņi atveda ne tikai zināšanas, bet arī skaistas sarunas, kopīgas maltītes, pastaigas pa ciemu un klusuma brīžus pie kamīna. Muiža kļuva par vietu, kur var just, domāt un atpūsties vienlaikus.
Un svētdienā — notikums, kas priecē sirdi un nākotni. Ornitologs Edgars Lediņš, mūsu līdzmuižnieks, muižas parkā uzstādīja 20 būrus mājas strazdiem. Tie nu pacietīgi gaida savus spārnotos iemītniekus. Kad pienāks maijs, pirmie putnu mazuļi tiks gredzenoti un dosies pasaulē ar Padures vārdu. Tā ir mūsu klusā saikne ar dabu — mantojuma un dzīvības turpinājums.
Visu mēnesi muižā iegriezās tūristi. Daži ieradās jau zinot, ka šeit filmēta “Pansija pilī”, citi to atklāja ar pārsteigumu. Muiža katram parāda kaut ko citu — kā noslēpums, kas atveras tikai tiem, kas vēlas redzēt.
Mēneša noslēgumā Padure pārtapa par skatuvi. Mūzikas videoklipa filmēšana atdzīvināja telpas, padarot tās par radošuma fonu. Muižā māksla jūtas kā mājās. Tā šeit ne tikai dzīvo — tā šeit top.
Un, kā skaists pēdējais akords, saņēmām vēl vienu sirsnīgu dāvinājumu no mūsu uzticamā kavaliera Andra Dzērves — divas senas gultas, pilnas ar klusām atmiņām. Tagad tās atradīs savu vietu mūsu istabās, turpinot Padures stāstu.
Martā mēs dzīvojām kopā ar cilvēkiem, ar dabu un ar pašiem sevi. Un kā jau pavasarī — katrs notikums kļuva par pumpuru. Vēl ne ziedu. Bet drīz…
Padures muiža — vieta, kur stāsti nebeidzas.
Martā Padures muiža — smaržo pēc darba, sarunām un pavasara gaismas
