Tas bija sen. 2007.gada janvārī. Sēdēju birojā uz Barona ielas. Tas bija neilgi pēc Jaunā gada. Īsti nebija, ko darīt. Kaut ko skatījos internetā. Kaut kādas ziņas un pēkšņi ieraudzīju, ka Padures pagasts pārdod Padures muižu. Bērnībā es dzīvoju Valdgalē, vecā muižas ciemā. Mums Latvijā pārsvarā ir muižu ciemi. Laikam dēļ šīm bērnības atmiņām man tā likās ļoti laba doma iegādāties muižu un uztaisīt vietu kāzām un bērēm. Tādēļ uzreiz sazvanīju Padures pagastu un sarunāju, ka braukšu skatīties. Nākamajā dienā braucu uz Paduri. Vēl tagad atceros, ka bija līdzīga ziema kā tagad bieži gadās. Nedaudz sniega un dubļi. Muiža izskatījas noplukusi. Telpas drūmas un mitras. Lielajā zālē slēģi bija aiznagloti. Zāle piekrauat ar visādām grabažām. Sarkanie dermatīna kino krēsli, tīkli un vēl citādas salauztas mēbeles. Man gan likās, ka viss ir labi. Protams, ka vajadzīgi ieguldījumi, bet tas ir paceļams. Vakarā atbraucis mājās vēl nedaudz padomāju un parēķināju. Viss sanāca.
Nākamajā vai aiznākamajā dienā bija nolikta izsole. Man bija neliels uztraukums, ka varbūt pēkšņi uzradīsies vēl kāds kuram muiža iepatikusies. Par laimi bijām tikai divi. Tā es muižu nopirku.
Atbraucu mājās un biju ļoti lielā satraukumā un kalu lielus plānus ko un kā darīšu.